Built with Berta.me

  1. GOSHEVEN (Ungārija)

    “Gosheven” ir ungāru mūziķa Bālinta Šabo (Bálint Szabó) solo projekts. Kolektīva “12z” dalībnieks un Budapeštas “Trafo House” kurators savu solo albumu “Leaper” publiskoja pagājušogad un ātri vien izpelnījās kritiķu un klausītāju ievērību. Vairākus gadus veltījis dažādu elektriskās ģitāras skaņojumu studijām, “Gosheven” savā mūzikā dodas ceļojumos pa tiem, te atsaucoties uz tīrās intonācijas korifejiem Lamonti Jangu (La Monte Young) un Benu Džonstonu (Ben Johnston), te uz japāņu instrumentam koto raksturīgo skaņojumu, te uz Centrālāfrikas cilšu pūšaminstrumentu spēles tradīciju. Mūziķim līdzi ir paša radīta elektriskā ģitāra, kuras stīgu novietojums arī ļauj bagātināt jau tā neparasto skaņojumu.

    “Leaper” kļuva par klausītāju un vairāku redakciju, tostarp “The Quietus” un “The Wire”, vienu no iecienītākajiem aizvadītā gada ierakstiem. Šī gada aprīlī izdevniecībā “Opal Tapes” klajā nāca turpinājums – ieraksts “Bivaq”. “To iespējams uztvert gan kā nepārtrauktu svītu, gan kā kvazi-operisku pertretējumu, taču mūzika tik un tā ir dziļi aizkustinoša un tik neatvairāma kā reti kura šobrīd,” rakstījis jau pieminētais žurnāls “The Wire”. 

     

  2. JO BERGER MYHRE & ÓLAFUR BJÖRN ÓLAFSSON (Norvēģija/ Islande)

    Jū Bergers Mīre (Jo Berger Myhre) ir norvēģu kontrabasists, Oulavūrs Bjerns Oulavsons (Ólafur Björn Ólafsson) – perkusionists no Islandes. Runās par Ziemeļos radušos mākslu, retajam izdodas izvairīties no romantizēta patosa, kurš allaž riskē pārkāpt šauro banalitātes robežu. Laumiņu spārnu vēdu, mūžīgo nakšu (vai dienu) un ledājos troļļu grebtu rūnu rakstu ieteikmēti mākslas darbi – jā, bez šaubām, kādi gan vēl! Ja bez ironijas, tad tik un tā jāatzīst, ka dueta kopīgi radītā mūzika, kas materializējusies arī pirms gada izdotajā pirmajā albuma “The Third Script” izdevniecības “Hubro” paspārnē, ir vietas, laikapstākļu un apkārtējās ikdienas sīkumu iedvesmota.

    Oulavūram piederošā studija atrodas Reikjavīkas pievārtē, pamestas fabrikas noliktavā, kuru ieskauj atkritumu šķirošanas urnas. “Es dažkārt izeju laukā un vienkārši salasu dažādas drazas, kuras pēc tam izmantoju kā perkusiju instrumentus,” stāstījis pats mūziķis, kurš bijis arī “Sigur Ros” sastāvā grupas turnejās, pavadošais mūziķis Jónsi (Jón Þór Birgisson) solo projektā un piedalījies ierakstu sesijās kopā šogad viņsaulē aizgājušo komponistu Jouhanu Jouhansonu (Jóhann Gunnar Jóhannsson).

    Ar Jū Bergeru Mīri, kurš pazīstams arī kā trio “Splashgirl” dalībnieks un bijis Nilsu Peteru Molvēru un Suzannu (Susanna) pavadošais mūziķis, kopīgi ierakstītais albums ir lielākoties abu kopīgu improvizāciju rezultāts. Mūziķi stāsta, ka, lai arī process bijis spontāns un ātrs – radījuši pa skaņdarbam no albumā iekļautajiem četriem dienā, viņi lielu uzmanību pievērsuši detaļām. It kā vienkāršām, pašsaprotamām, visiem zināmām spēles tehnikām piemītošām, taču ar milzu pietāti pret skanējumu jau ierakstā. Ja taustiņu tembrs vietām atgādina agrīno Īno (Brian Eno) ambienci, Farfisa – Terija Railija (Terry Riley) eksperimentus minimālismā, un, turpinot rakties pa atsaucēm, tā nonākt līdz “Velvet Underground” un Niko, “trešais scenārijs” jeb “The Third Script” ir teksts pats par sevi, viņējais – savējais.

     

  3. PIGS PIGS PIGS PIGS PIGS PIGS PIGS (Lielbritānija)

    “Septiņi” esot maģisks skaitlis. Ne tikai nedēļā ir septiņas dienas un uz planētas ir septiņi kontinenti, starp psihologiem pastāv uzskats, ka cilvēka īstermiņa atmiņas spēja kalibrēt informāciju robežojas ar septiņiem secīgiem mainīgajiem. Ņūkāslas maksimālisti “Pigs Pigs Pigs Pigs Pigs Pigs Pigs” ar savu nepieradināto, sviedriem piesūcināto psihedēlisko rokmūziku pēdējos piecus gadus ir darījuši visu iespējamo, lai pārbaudītu klausītāju apziņas spēju robežas. Darījuši to no piesmakušiem pagrabiem Lielbritānijā līdz festivālam Roskildē, savā debijas albumā “Feed the Rats” un viss liecina, turpinās to darīt gaidāmajā – “King of Cowards”, kas klajā nāks neilgi pirms festivāla Durbē.

    Mūziķi katrs jau ilgāku laiku aizrautīgi nodarbojas arī citām lietām. Dziedātājs un sintezatorists Mets Beitijs (Matt Baty) izdevniecību “Box Records” un kopā ar basģitāristu Džonu Maiklu Hedliju (John-Michael Hedley) muzicē Ričarda Dousona (Richard Dawson) grupā. Ģitārists Sems Grānts (Sam Grant) vada “Blank Studios”, kurā arī ierakstīts septembrī gaidāmais “PigsX7” albums. Nesen pievienojies kādreizējais kolektīva “Gnod” bundzinieks Kriss (Christopher Morley), un grupa arī jaunajā materiālā turpina doties pa Igija demences, “Sabbath” pagrimuma un “Motorhead” netīrumu klāto taku.

    “Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams”, bet apvienība parāda, kuri dzīvnieki ir īstenie fermas saimnieki.

     

     

  4. BETTER PERSON (Polija)

    Better Person ir Berlīnē dzīvojošā poļu dziedātāja un balāžu autora Ādama Bičkovska (Adam Byczkowski) solo projekts un skatuves vārds. Viņa noslēpumainā skatuves personība lieliski sader ar "nespēju" studijas darbā - lai arī aizvadījis vairākas koncertturnejas Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā kopā ar “TOPS”, “Timber Timbre”, Aleksu Kameronu (Alex Cameron), Molliju Nilsoni (Molly Nilsson) un kā Šonu Nikolasu Sevidžu (Sean Nicholas Savage) pavadošais taustiņinstrumentālists/ ģitārists, viņa 2016. gadā klajā nākušais sešu skaņdarbu ieraksts ir pagaidām apjomīgākais darbu apkopojums. Tiesa, tajā ietverti klausītāju un kritiķu novērtētie singli “Sentiment” un “I Wake Up Tired”.

    Sentimentālu balāžu, “Sade”, Artūra Rasela (Arthur Russell), pagājušā gadsmita 70. un 80. gadu Eiropas un Japānas sintezatoru popmūzikas un franču un itāļu filmu mūzikas iedvesmotās oriģināldziesmas ir caur un cauri romatiskas, vientulībā, savās mājās paslēpušamies radītas. Arī pēdējā, poļu valodā tapusī dziesma “Zakochany Człowiek” ir ātri pielīpošs, gaišas melanholijas caurstrāvots ar Aleksa Kamerona biedra Roja Moloja (Roy Molloy) saksofona solo tā izskaņā.

    Lai arī savulaik uz Berlīni pārcēlies, Better Person ir klejotājs. Jo vairāk ceļā, jo vairāk bez mājām.

    “Sākot ceļot sapratu, ka visas manas mantas kļūst par apgrūtinājumu, tāpēc sāku no tām atteikties. Grāmatas un mūzikas ierakstus atdevu draugiem, drēbes - patvēruma meklētājiem. Nu man ir mana nelielā mugursoma, dators, neliels taustiņinstruments, apakšveļa un zobu birste. Man ir viens uzvalks un viens t-krekls,” kādā intervijā atzinies Ādams. Klejojums uz Durbi oktobrī būs viņa pirmais mūsu virzienā.

     

  5. HATIS NOIT (Japāna)

    Japānas ziemļos, Hokaido salas Širetoko pussalā, dzimusī Hatis Noit ir vokālās mūzikas māksliniece, kuras dziesmu pasaulēs sadzīvo Rietumu klasiskā un japāņu tautas mūzika ar dabas skaņām, gagaku jeb japāņu klasiskajā un opermūzikā rodamā iedvesma ar bulgāru un gregoriāņu dziedājumiem, kā arī atsauces uz avangarda un populāro mūziku. To apliecina ne tikai Hatis Noit koncertuzstāšanās, bet arī šī gada martā izdevniecībā “Erased Tapes” klajā nākusī plate “Illogical Dance”, kuru Mērija Anne Hobsa (Mary Anne Hobbs) nodēvējusi par “nudien neparastu, izsmalcinātu darbu” un iekļāvusi savu autorraidījumu BBC Radio aktīvā rotācijā.

    “Cilvēka balss ir senākais un svarīgākais mums zināmais, reizē arī iedarbīgākais instruments. Es to izmantoju, lai stāstītu par dabas skaņām, par valodu, kurai nav loģikas. Tā veidojas skaista saruna, kuru neierobežo vārdi kā cilvēku savstarpējā saziņā. Gribu, lai mana mūzika neļauj par to aizmirst,” teikusi pati māksliniece un ko apliecina minētajā ierakstā ietvertās četras kompozīcijas. Katra no tām ir improvizētu vokālo partiju vairāki slāņi bez vārdiem, bez t. s. “sempliem” jeb iepriekšierakstītu skaņu vai muzikālu frāžu fragmentiem. Pat lapu čaboņu atgādinošās skaņas ir mūziķas balss saišu radītas, jo viņai patiešām ir “varenas trubas”, kā ar sev piemītošo humoru Hatis Noit raksturojuši dueta “Matmos” mūziķi, dziedātājas domubiedri.

     

     

  6. JERUSALEM IN MY HEART (Libāna/ Kanāda)

    “Jerusalem In My Heat” ir libāņu izcelsmes Monreālā dzīvojošā mākslinieka Radvana Gāzi Mumnē (Radwan Ghazi Moumneh) un kolēģa Šarla Andrē Koderres (Charles-Andre Coderre) audiovizuāls performanču projekts. Līdz salīdzinoši nesenam laikam, aptuveni 2013. gadam, Mumnē daudziem bija labāk zināms kā citu mūziķu ierakstu producents un skaņu inženieris – piemēram, visas trīs Matanas Robertsas (Matana Roberts) “Coin Coin” daļas tapušas, saksofonistei cieši sadarbojoties ar Radvanu. Arī Ēriks Šeno (Eric Chenaux), “Ought”, “Suuns” un citi ir labrāt lūguši viņa palīdzību savas mūzikas iemūžināšanai. Un, kā nu ne – viņš ir ar Monreālas kulta izdevniecību “Constellation Records” cieši saistītās un daudzu mūziķu iekārotās studijas “Hotel2Tango” līdzīpašnieks.

    Lai arī jau kopš divtūkstošo gadu sākuma, vidus “Jerusalem In My Heart” ir muzikāls, vizuāls un teatrāls Notikums, līdz nesenajai pagātnei, kad klajā nāca viņu pirmais albums “Mo7it Al-Mo7it” un sākās publiku satriecošas dzīvās koncertuzstāšanās gan Kanādā, gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos, mākslinieki sākotnēji to bija iecerējuši kā stingri Monreālas pilsētas robežu iegrožotu “hepeningu”. Tas mainījās līdz ar pieminēto un tam līdz šai dienai sekojušiem vēl diviem studijas albumiem – Mumnē un Koderre, reizums arī pieaicināti viesmūziķi, ik pa laikam dodas turnejās, uzstājas festivālos (pagājušogad “JIMH” bija vieni no festivāla “Le Guess Who?” programmas kuratoriem), savu 16mm analogo kino projekciju pavadīto, arābu tradicionālās un populārās mūzikas iedvesmoto mūziku-performanci vedot pie arvien jauniem klausītājiem. Ar nosacījumu, ka tas notiek tumšās jo tumšās telpās, kurās klausītāju uzmanība veltīta vien projekcijām un Radvana muzicēšanai. Ironiski, taču šodien visapdzīvotākajā – virtuālajā pasaulē – gūt priekšstatu par “Jerusalem In My Heart” skaņas un attēla dabu ir praktiski neiespējami. Tas gan nupat mainījies, māksliniekiem izziņojot jaunā albuma “Daqa’iq Tudaiq” klajā nākšanu oktobra sākumā un publicējot video skaņdarbam “Thahab, Mish Roujou', Thahab”.

     

     

  7. KATRĪNA DIMANTA (Latvija)

    Durbē koncertēs arī Katrīna Dimanta – aizrautīga mūziķe, ceļotāja. Radoši veidojusies, augot septiņu bērnu ģimenē, kur vienmēr ticis dziedāts. Baldones mūzikas pamatskolā pabeigusi čella klasi, vēlāk Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" folkloras kopā "Kokle" apguvusi gan tradicionālās dziedāšanas prasmi, gan dažādu tautas instrumentu spēli. Kā stāsta pati Katrīna, iedvesmu viņa smeļas apkārtējos cilvēkos un dabā. Viņa bieži ceļo, lai dažādās pasaules vietās spēlētu mūziku un vēstītu par Latviju, mūsu tradīcijām.

     

  8. MMMD (Grieķija)

    Grieķu “kamer-doom” duets “Mohammad” jeb “MMMD” nu jau aptuveni desmit gadus kaļ savu monolīto skaņu, kurā satiekas zemās frekvences, intermodulācija un tumsnējas, tautas mūzikas iedvesmotas nianses, mūziķiem izmantojot pašu būvētus instrumentus un ierīces skaņas apstrādei. Salīdzinoši nesenā pazīstamo mūziķu Nika Velioša (Nikos Veliotis) un Dimitra Kariofiļa (Dimitris Kariofillis) jeb “Ilios” kopā muzicēšana līdz šim bijusi auglīga, jo klajā nākuši jau seši dueta ieraksti, kuros iemūžinātais skanējums klausītājus koncertos trāpa gluži fiziski, caur ceremoniālu pieredzi.

    Pirms diviem gadiem klajā nākušais ieraksts “Pèkisyon Funebri” uzskatāms par pagrieziena punktu “Mohammad” daiļradē. Albums sekoja tautas mūzikas un vēstures iedvesmotai triloģijai, veltītai konkrēta ģeogrāfiska apgabala skaņu izpētei. Tajā seismisku harmoniju pavadīti, šķiet, atraisās zemes dzīļu burbuļošana un spokaini dziedājumi. Nupat, 14. septembrī, dienasgaismu ieraudzījis “MMMD” austriešu režisora Lūkasa Feigelfelda (Lukas Feigelfeld) šausmu filmai “Hagazussa: A Heathen’s Curse” radītais skaņu celiņš. Ironiski, mūziķu līdz šim liriskākais materiāls…

     

  9. LONE TAXIDERMIST (Lielbritānija)

    “Lone Taxidermist” ir britu mākslinieces Natālijas Šārpas (Natalie Sharp) un viņas domubiedru Filipa Vintera (Philip Winter) un Vila Kverka (Will Kwerk) savienība elektroniskajā popmūzikā. Popmūzikā, kura klausītājiem atgādina, ka likumi ir radīti, lai tos pārkāptu. Kā par pagājušogad klajā nākušo debijas albumu “Triffle” rakstījis kāds medija “The Quietus” recenzents – trijotne ir kā “ļaunais dvīnis” tai popmūzikai, kuras vispārzināmais uzdevums ir raisīt tūlītēju pieķeršanos un ērtības sajūtu klausītājos. “Lone Taxidermist” atgādina, ka “pastāv vairāk garšu un baudu, ne tikai balta vaniļa vien”.

    Postpanka, disko, electroclash un sintezatoru popmūzikas pavedieni Natālijas Šārpas, kuras pašas persona atgādina Greisas Džounsas (Grace Jones), Diamandas Galā (Diamanda Galas) un Viktorijas Vudas (Victoria Wood) sakausējumu, ieausti “Lone Taxidermist” mūzika kļūst “glumi spīdoši un lipīgi” un demonstrē bezbailību, nevilcināšanos un jebkādu aplinkus zemtekstu trūkumu. Ar savu attieksmi mūziķe izpelnījusies vairāku citu mākslinieku ievērību un kļuvusi par pieprasītu sadarbības partneri, piemēram, Dženijai Hvālai (Jenny Hval) un “Gazelle Twin”. Kopā ar pēdējo Natālija veidojusi “Gazelle Twin” performanci “Kingdom Come” – audiovizuālu Džeimsa Greiema Balarda (J. G. Ballard) noveles “Paradīze” (“Kingdom Come”) interpretāciju, kuras dzīvajā dzīvajos izpildījumos viņa, atšķirībā no autores, piedalās.

    Bieži koncertos “Lone Taxidermist” uzstāšanos papildina “dedzinātāji” – glamūrīgos, absurdi spilgtos kostīmos un maskās tērpti dejotāji, priekšnesuma dramaturģijas un horeogrāfijas sastāvdaļa, kurus Natālija Šārpa dēvē par pilntiesīgiem grupas dalībniekiem. Runā, ka arī Durbē jābūt gataviem sastapties ar dedzinātājiem…

     

     

  10. HILARY WOODS (Īrija)

    Īru mūziķe Hilarija Vudsa (Hilary Woods) kā viena no pēdējām pievienojusies cienījamās izdevniecības “Sacred Bones” mākslinieku saimei – šī gada jūnijā klajā nāca viņas pilnmetrāžas debija ar nosaukumu “Colt”. Tiesa, dažādas mākslas disciplīnas pārstāvošā Vudsa ar mūziku neaizraujas vien pāris pēdējos mēnešus. Viņas citus pievelkošais dziesminieces talants ticis pamanīts jau laiku iepriekš, klausītājiem to nodēvējot par apburošu, biedējošu un sapņainu vienlaikus.

    Pēc pirmo divu īsspēlējošu plašu izdošanas un pirmās labvēlīgās kritikas uzklausīšnas, Hilarija Vudsa pagājušo gadu pavadīja, komponējot un ierakstot jaunus skaņdarbus astoņu celiņu lentā kādā pamestā dzīvoklī Dublinā. Klavieru, sintezatoru, kasešu atskaņotāja, lauka, balss skaņas, trokšņi, tikko jaušami ritmi un vecu stīgu instrumentu fragmenti – tie visi “klājās” par pamatu albuma “Colt” astoņām kompozīcijām, piesātinātām un dziļi personīgam ceļojumam cauri sērām, atsvešinātībai un greizai mīlestībai. Akustisko un sintezēto skaņu klājiens Vudsas mūzikā un viņai piemītošais lirisms sasaucas un atbalsojas arī, piemēram, Marisas Nadleres (Marissa Nadler), Lizas Harisas (Liz Harris) jeb “Grouper” un Džulī Krūzas (Julee Cruise) daiļradē. Proti, šīm dāmām piemīt spēja vienlaikus ar dziesmu saturu klausītājos izraisīt mokošu, bet ar to formu – pārlaimības, sajūtu.

    “Ar “Colt” mūziķe atgriežas atpakaļ ēnā, prom no mirdzuma un spīduma, pati zaigojot spilgtāk kā jebkad,” rakstījis žurnāls “Clash”.

     

     

  11. CÄTLIN MÄGI (Igaunija)

    Ketlina Megi (Cätlin Mägi) ir igauņu tautas mūzikas interprete un pētniece no Vīlandes. Iespējams, kāds būs viņu pamanījis jau gandrīz desmit gadus darbojamies ansambļos “Udupasun” un “Transdans” tepat kaimiņos, iespējams – pateicoties mūziķes aizrautībai dažādu vargāna spēles tehniku izpētē un pielietojumā savos solo priekšnesumos. Vēl jo vairāk kopš šī gada sākumā nācis klajā viņais jaunākais veikums, albums “Mu pill parmupill” jeb “Mans vargāns – mana sirds”. Tajā dzirdami aptuveni piecdesmit (!) dažādi vargāni, reizē atšķirīgi skanoši un tomēr vieni un tie paši instrumenti. Iespējams, kāds Ketlinu Megi atpazīs kā Tradicionālās mūzikas programmas vadītāju Tartu universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijā...

    Savā muzikālajā solo darbībā Ketlina talkā ņem arī vairākas elektroniskās ierīces (piemēram, “cilpotāju” un dažādus skaņas procesorus), kas viņai ļauj muzicēt ne tikai ar saviem vargāniem, bet arī dziedāt un izmantot citus tautas mūzikas instrumentus. Rezultātā māksliniece gan koncertos, gan ierakstos rada iespaidu par vesela ansambļa klātesamību priekšnesumā, lai arī to visu paveic viņa viena ar savu gluži vai fanātisko aizrautību, izkopjot vargāna spēli teju līdz perfekcijai.

     

     

  12. GRAHAM VAN PELT (Kanāda)

    Kanādiešu mūziķa Greiema van Pelta (Graham Van Pelt) vārds daudziem varētu būt svešs, jo tikai dienu pirms viņa uzstāšanās festivālā “Zemlika” Monreālas izdevniecības “Arbutus Records” paspārnē nāks albums “Time Travel”. Mūziķa debijas albums. Debijas albums ar paša, ne skatuves vārdu.

    “Es gribu būt tik nenoslēpumains, cik vien varu,” saka pats van Pelts, kurš iepriekš bijis pazīstams ar skatuves vārdu “Miracle Fortress” (2007. gadā viņa albums “Five Roses” piekāpās Patrika Vatsona (Patrick Watson) ierakstam “Polaris balvu pasniegšanā) vai kā grupas “Think About Life” dalībnieks. Nu, jau pirms vairākiem gadiem pārcēlies no Monreālas uz dzīvi Toronto, mūziķis vēlas būt vienkārši Greiems van Pelts. Pametis dzimto pusi, redzot senus draugus izmaināmies un pazīstamas vietas kļūstam svešas, Greiems radījis, iespējams, personīgāko un godīgāko ierakstu līdz šim. Muzikāli tajā kāds saklausīs mūziķa vienaudzēm un līdzgaitniecēm Džesijai Lanzai (Jessy Lanza) vai Kellijai Lī Ouensai (Kelly Lee Owens) raksturīgu rotaļīgumu un viņš pats nenoliegs hausmūzikas grandu Lerija Hērda (Larry Heard), Vinsenta Floida (Vincent Floyd) vai “Maurizio” ietekmi uz savu muzikālo gaumi jaunībā, taču “Time Travels” ir viņš, Greiems van Pelts, un viņa Roland SH-101 sintezators visa albuma pamatā.

    “Viņu [“Arbutus Records”] līdzšinējo izdevumu diskogrāfija manī pasā rada māju sajūtu. Tur ir mūzika vēlām naktīm, atmosfēriskā mūzika, un tā visa ir nudien patiesa, neizpušķota, bezkompromisu,” par sadarbību ar izdevniecību jaunā ieraksta gaidās izteicies pats van Pelts.

    Greiema van Pelta viesošanās Durbē iespējama ar Kanādas vēstniecības Latvijā atbastu.

     

     

  13. FATHER MURPHY (Itālija)

    Pārkāpjot kādu nerakstītu, bet iepriekš cieti ievērotu principu – mūziķiem un to kolektīviem Durbē neatgriezties festivāla “Zemlika” ietvaros, notiek likumsakarīgs izņēmums. Ar koncertu festivālā atgriežas itāļu okultās psihedēlijas duets “Father Murphy”. Kopš “Zemlikas” pirmsākumiem un mūziķu pirmās uzstāšanās tajā 2012. gadā, “Father Murphy” Latvijā pabijuši vēl pāris reižu. Gan ar solo koncertu, gan kopīgas turnejas ar Jarboe ietvaros vēl nesen, pagājušā gada oktobrī Rīgā. Federiko Zanatas (Federico Zanatta) un Kjaras Beratino (Chiara Berattino) atgriešanās “Zemlikā” iemesli ir vairāk, taču galvenais – caur un cauri emocionāls. Festivāla labi draugi, kuri ar līdzšinējiem koncertiem par tādiem kļuvuši arī daļai vietējās publikas, jau laiku atpakaļ paziņoja, ka albums “Rising. A Requiem for Father Murphy” (klajā nāca šogada pavasarī) ir viņu pēdējais un šobrīd jau iesāktā turnejā ir “Father Murphy” atvadas no klausītājiem.

    Savas pastāvēšanas laikā duets ir kļuvis par vienu no interesantākajiem un īpatnējākajiem formējumiem itāļu nepopulārajā mūzikā. Nepagurstoša ceļošana pa pasauli un emocijām un skaņām pārblīvētās koncertuzstāšanās ir allaž bijušas kaut kur starp rituālu un māksliniecisku performanci. Žurnāls “The Wire” recenzijā savulaik centies asprātīgi “Father Murphy” mūziku ievietot starp “bēru atmosfēru, mājās gatavotu Morikoni (itāļu filmu mūzikas autors Ennio Morricone – aut.) un spēļu “Goblin” (pazīstama itāļu psihedēliskās rokmūzikas grupa – aut.), kuru vecais vells Dario (Dario Argento, kulta šausmu kino režisors – aut.) noteikti ņemtu par labu esam”.

    Kas ar tēva Mērfija diviem bērniem notiks nākotnē, nezina ne viņi paši, ne mēs. Skaidrs vien tas, ka 19. oktobra vakarā atvadas no tiem Durbē būs cieņpilnas un sirsnīgas.

     

     

  14. S S S S (Šveice)

    “S S S S” ir producenta un mūziķa Zāmuela Zāvenberga (Samuel Savenberg) skatuves vārds. Tas reizē ir mēģinājums atšķirīgajā un atkārtojumos, autora vārdu sadalot pirmreizinātajos, kuri ir vienlīdzīgi un atšķirīgi vienlaikus. Kā apgalvo pats mūziķis, atkārtošanās kā konceptuāla virzība un fiziskas izmaiņas ir viņa pašizpausmes pamatu pamatā. Īpaši, ja runa ir par realitātes uztveri un attieksmi pret jau zināmo un tā atražošanu.

    Ar 2015. gadā klajā nākušo ierakstu “Just Dead Stars For Dead Eyes” Zāmuels atmeta savai mūzikai iepriekš raksturīgo tehno-industriālo “ietērpu” un pievērsās dūcošiem, rūcošiem rēgiem, dreifējošiem ritma treniņiem, izirušiem lauka ierakstiem un tāltālām harmoniju atbalsīm. Šobrīd Zāmuels Zāvenbergs turpina uzstāties klubos un festivālos no Milānas līdz Berlīnei, no Berlīnes līdz Maskavai (Durbe ir pa ceļam), kā arī Bernē studē mūziku un mediju mākslu, raksta presē par Šveices klubu kultūru un vada nelielu laikmetīgās okultās mūzikas izdevniecību “Edition Gris”. Kā saka dažs labs kritiķis, “Throbbing Gristle”, “SPK” un “Haus Arafna” klausītāji var būt mierīgi. Klāt ir jaunu bezkompromisu mākslinieku paaudze.

    “S S S S” viesošanās Durbē iespējama ar Šveices Mākslas padomes “ProHelvetia” atbastu.

     

     

  15. MAN FOREVER (ASV)

    “Man Forever” ir perkusionista Džona Kolpitsa (John Colpitts) viena no muzikālajām inkarnācijām. Viņš zināms arī kā “Kid Millions”, kā Ņujorkas eksperimentālās rokmūzikas ansambļa “Oneida” dibinātājs, kā bezbailīgs, zinātkārs un vienmēr novatorisks mūziķis un komponists.

    “Man Forever” pēdējā, pagājušogad “Thrill Jockey” paspārnē klajā nākušā albuma “Play What They Want” ierakstā bez Lorijas Andersones (Laurie Andeson) un “Yo La Tengo” piedalījušies arī trio “TIGUE” mūziķi, kuri “Zemlikā” viesojās pirms diviem gadiem. Arī Džons Kolpits pirms sava solo koncerta Durbē pasniegs perkusiju meistarklasi, kurā piedalīties aicināts ikviens.

    “Ja šo var dēvēt par Ņujorkas albumu, tad tas ir postmodernas tagadnes albums, kurš levitē virs pārbāztas urbānas klaustrofobijas un ved mūs kalnos, kuri ir pārāk cēli, lai tos salīdzinātu ar debesskrāpjiem,” par “Man Forever” tēlaini izteicies medijs “Exclaim!”. Neparasti, svaigi un pārsteidzoši? Jā!

    Džona Kolpitsa viesošanās Durbē iespējama ar ASV vēstniecības Latvijā atbastu.

     

     

  16. ŻYWIZNA  (Polija)

    Żywizna” ir atšķirīgu paaudžu mūziķu Rafaela Rogiņska (Raphael Rogiński) un Genovevas Lenarčikas (Genowefa Lenarcik) duets no Polijas. Vēl vairāk – mūziķi savu radošo darbību saista tieši ar Kurpie reģionu, tā kultūrvēsturiskā mantojuma izpēti un nodošanu nākamībai ar savu interpretāciju starpniecību. Rafaels ir labi zināms ģitārists, komponists un izpildītājmākslinieks, kurš skolojies džezā un klasiskajā mūzikā, līdztekus studējot arī muzikoloģiju  un etnomuzikoloģiju. Ar dziļām saknēm ebreju kultūrā, R. Rogiņskis aizraujas ar aizmirstībai lemtu tradīciju izpēti, mēģinot palīdzēt tai izdzīvot un tulkojot to mūsdienu cilvēkiem saprotamā valodā. Kurpie reģions un tam raksturīgais dialekts (“Żywizna” tajā nozīmē “daba”), riti, lēnie dziedājumi, kuros viena zilbe var tikt stiepta caur vairākiem toņiem – tas viss aizrauj Rafaelu Rogiņski jo īpaši. Un ne tikai – viņš bieži sadarbojas un uzstājas kopā ar beduīnu mūziķiem, mūziķiem no Turcijas, Āfrikas, Lapzemes, Armēnijas un citām zemēm. Arī amerikāņu t. s. “primitīvā ģitārmūzika” un 60./ 70. gadu blūzs un rokmūzika iedvesmot Rafaela ģitārspēli.

    Pārsteidzoša ir Genovevas Lenarčikas muzikālo gaitu attīstība, jo līdz pat 2015. gadam kundze no Korbijas ciema nebija uzstājusies plašākas publikas priekšā. Togad viņa pirmo reizi kāpa uz lielākas skatuves Pasaules festivālā, jo iepriekš viņa bija dziedājusi vien mājās un ciema sanākšanās. Kādudien ap to laiku viņa radio izdzirdēja raidījumu par Kurpie folkloras pētījumiem, fonā skanot izdevniecības “PAN” mākslinieku ierakstiem kopā ar viņas vectēva Staņislava Bržozovska dziedājumiem. Pārsteigtā Genoveva uzmeklēja šos etnomuzikologus, kuri interesējās par viņas dzimto pusi un bija uzgājuši liecības par viņas vectēvu, un tas rezultējās kundzes pirmajā uzstāšanās reizē minētajā festivālā. Pateicoties tik ilgai mākslinieciskajai izolācijai, Genovevas dziedāšanas maniera ir saglabājusies jebkādu ietekmju neskarta, tāpēc viņas priekšnesumiem piemīt pārsteidzošs arhaisma un tīrradnības šarms.

     

     

  17. VALDIS ATĀLS (Latvija)

    Visbeidzot, festivāla koncertu programma kļūst pilnīga ar Valda Atāla piedalīšanos tajā. Vai gan ir, ko piebilst par gleznotāju, rakstnieku un mūziķi, kurš izpilda dziesmas tikai ar savu mūziku un tekstiem, un par kuru zina un runā gan citi, gan Valdis pats, īpaši – nesen klajā nākušajā dzīvesstāstā “Elles debesis”? Ja nu vien to, ka uz Durbi mākslinieks nebrauks viens. Ar viņu kopā uzstāsies arī tuvākie domubiedri – multi-instrumentālists un bijušais Amerikas latviešu grupas “Akacis” solists un ģitārists Arnolds Kārklis un Egons Pičners jeb dzejnieks ar pseidonīmu “EgA”, kurš mūzikā izpilda savu dzeju ir vairāku mūzikas projektu autors un nesen izdevis ierakstu “Balādes”.


it's time to create
some sections