Built with Berta.me

  1. A DEAD FOREST INDEX (Jaunzēlande)

    Sākotnēji, pirms gandrīz desmit gadiem, A DEAD FOREST INDEX iesākās kā Ādama Šerija (Adam Sherry) solo projekts. Jau pēc pāris gadiem iesaistījās arī brālis Sems. Lai piešķirtu sava veida perkusīvu dziļumu Ādama himniskajai balsij, harmonijām un eksperimentiem drone estētikā. Jau labu laiku vairs nedzīvojot dzimtajā Jaunzēlandē, brāļi pēdējos gadus ceļo, sniegdami koncertus, izdodami ierakstus un uz brīdi apmetoties te Londonā, te Leipcigā (šī brīža mājvieta).

    Īsspēlējošo ierakstu ‘Cast of Lines’ izdeva grupas ‘Savages’ dalībnieces Dženijas Betas (Jehnny Beth) leibls ‘Pop Noire’, taču šī gada aprīļa nogalē albums ‘In All That Drifts from Summit Down’ klajā nāca izdevniecības ‘Sargent House’ paspārnē. Un minētais daudz ko paskaidro – draudzība ar ‘Savages’ ir rezultējosies gan kopīgās turnejās, gan ierakstu sesijās. Pagājušā gada rudenī brāļi ievadīja arī Čelsijas Volfas (Chelsea Wolfe) Eiropas tūres koncertus.

    Dueta debijas albums ir kā dabas diženā dievišķuma un laika nepielūdzamā ritējuma cildinājums. Ar dažādām dabas metaforām 13 skaņdarbu garumā A DEAD FOREST INDEX apdzied cilvēku un tā dažādos gara un miesas stāvokļus. Un grūti iedomāties par brāļiem Ādamu un Semu piemērotākus, kuri ar savām minimālistiskajām, bet delikātajām instrumentācijām un kontrastējošo balsi mums šos stāstus varētu stāstīt.

    Koncertversija skaņdarbam “Distance”:

  2. BLANCK MASS (Lielbritānija)

    Blanck Mass ir puses pazīstamā dueta “Fuck Buttons” jeb Bendžamina Džona Pauera (Benjamin John Power) solo projekts. Jau kopš 2010. gada Bendžamins, līdzās muzicēšanai kopā ar Endrjū Hangu (Andrew Hung), rada mūziku viens. Viņa pirmo albumu pirms pieciem gadiem klajā laida grupas “Mogwai” vadītā Glāzgovas izdevniecība “Rock Action”, taču svaigāko – pagājušā gada “Dumb Flesh” – “Sacred Bones Records”, kas ir mājvieta daudziem jo daudziem, arī labi zināmiem, izaicinošiem elektroniskās, psihedēliskās un eksperimentālās mūzikas māksliniekiem.

    “Dumb Flesh” tapa ilgākā laikā un dažādās vietās – no aizsākuma vēl “Fuck Buttons” studijā “Space Mountain”, tas kopā ar autoru pārcēlās uz bēniņiem bez logiem Ziemeļlondonā, līdz gatavs tapa Bena šī brīža mājvietā Edinburgā. Albums ir kā komentārs cilvēka kā šī brīža attīstības posmā esošas dzīvības formas neveiksmei.

    “Mums ik dienu jābūt pateicīgiem savam ģenētiskajam mantojumam. Lai cik intelektuāli pārāki par citām dzīvības formām mēs, cilvēki, nebūtu, mēs tik un tā sastāvam no tiem pašiem “ķieģelīšiem”, un lietas var aiziet pavisam šķērsu,” albuma ideju savulaik komentējis pats Bendžamins. Medijs “Drowned In Sound” par to rakstījis:

    “Skaista, pretīgia dejojama un murgaina mūzika. Tā vienlīdz vilina un atgrūž. Pilna pārdomātu ideju un veiksmīgu eksperimentu, pārvēršot elektroniskus trokšņus dejojamā, melodiskā un jēgpilnā… Kaut kamā!”

    Nevienam nezināms vispārzināms fakts: pirmā albuma skaņdarbu “Sundowner” grupas “Underworld” dalībnieks Riks Smits (Rick Smith) savulaik aranžējis Londonas Simfoniskajam orķestrim, kurš to izpildīja Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā aptuveni 900 miljonu auditorijai.

    Video skaņdarbam “D7-D5”:

  3. DINĀRS GULBIS (Latvija)

    Dinārs Gulbis – dziesminieks, kurš plašākai auditorijai kļuva zināms pirms 5 gadiem, piedaloties festivālos “Bardu rudens” un “Vislatvijas dziesminieku saiets”, kur izpildīja pašsacerētas dziesmas ar savas dzīvesbiedres Daigas Gulbes vārdiem. 2015. gadā ierakstu studijā “Lauska” izdots un “Zelta mikrofons” gada balvai nominēts dziesminieka debijas albums “Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis”, kura tekstu autori ir dzejnieki Velga Krile, Imants Ziedonis, Agita Draguna, Amanda Aizpuriete, Ojārs Vācietis, Daiga Gulbe un Knuts Skujenieks. Dināra dziesmas un intervijas pēdējā laikā bieži bijušas dzirdamas dažādās radio un televīzijas pārraidēs.

    Dināra Gulbja prasme izvēlēties patiesi labu dzeju un radīt tai piemērotu mūziku ļauj piedzimt īstam pārdzīvojumam, kas, pateicoties neatkārtojamai dziesminieka balsij un izpildījuma manierei, kļūst par baudījumu klausītājam. “Kad Tu dziedi, nav jādomā, vai esi patiess vai ne, ir ļoti jāmīl tas, ko Tu dari - ir tikai jāmīl dzeja, dziesma un klausītājs, kuru šī dziesma meklē,” - tie ir dziesminieka Dināra Gulbja radio intervijā teiktie vārdi, kas ļoti precīzi raksturo Dināra attieksmi pret katru savu publisku uzstāšanos.

    Dināra Gulbja albums “Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie tevis”:

    https://dinarsgulbis.bandcamp.com/album/es-nezinu-k-ds-ir-s-kais-ce-pie-tevis

  4. DORA (Latvija)

    DORA ir divu cilvēku skaņu laboratorija, kurā Jānis Šipkēvics un Gatis Zaķis, atšķirībā no sev ierastajām formām, strādā mijdarbībā ar citām mākslas disciplīnām - teātri, vizuālo mākslu. DORA mūzikas rašanās pamatā ir bijuši sekojoši kopdarbi: Māras Ķimeles “Aspazija” Jaunajā Rīgas teātrī, Kristapa Epnera “Vingrinājumi” galerijā Noass, Berglindas Jonas Hlīnsdoutiras (Berglind Jona Hlynsdottir) “Stitching and Mending” un “The Changing Room" Reikjavīkā, Oslo un Viļņā.

    Gada nogalē gaidāms grupas pirmais albums.

    “DORA” skaņdarbs “1905”:

  5. ĒRIKS KIRŠFELDS (Latvija)

    Eriks Kiršfelds ir Liepājas Simfoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars, bijis ilggadējs Baltijas kamerorķestra Kremerata Baltica solists un čellu grupas koncertmeistars.

    Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Dzidras Račevskas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Māra Villeruša un Eleonoras Testeļecas. Papildinājis zināšanas Sibeliusa akadēmijā Helsinkos pie profesora Arto Norasa. Absolvējis Bāzeles Mūzikas akadēmiju pie profesora Ivana Monigeti.

    Strādā par koncertmeistaru kameransambļa klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Jūrmalas mūzikas vidusskolā. Aktīvi koncertē gan kā solists, gan dažādos kameransambļos. Spīķeru stīgu kvarteta dalībnieks. 2009.gadā par izcilu darbu ansamblī saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu.

    Vēl bez kamerorķestra „Kremerata Baltica” pirms Liepājas Simfoniskā orķestra spēlējis gan Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Lapēnrantas pilsētas orķestrī un Latvijas filharmonijas kamerorķestrī.

    Kā solists bieži uzstājies ar kamerorķestri „Kremerata Baltica”, vairākkārt ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kamerorķestri „Sinfonietta Rīga”, profesionālo pūtējorķestri „Rīga” un Liepājas Simfonisko orķestri. Ēriks Kiršfelds ir sadarbojies ar tādiem diriģentiem kā Andris Poga, Andress Mustonens, Liors Šambadāls un citiem.

    Visbiežāk čellists Ēriks Kiršfelds muzicē dažādos kameransambļos. Veicis daudzus ieskaņojumus Latvijas Radio. Koncertā Durbes luterāņu baznīcā Ē. Kiršfelds sniegs solo koncertu, izpildot dažādu šī un pagājušā gadsimta autoru darbus, no kuriem vairākums būs latviešu autoru mūzika.

  6. FEDERICO ALBANESE (Itālija)

    Milānā dzimušā komponista un pianista Federiko Albanēzes (Federico Albanese) reizē gaisīgajos un kinemaogrāfiskajos skaņdarbos jaucas klasiskā ar populāro mūziku, klausītāju aizraujot un liekot tam attapties psihedēliskā apcerībā. Runājot par viņa daiļradi tas var šķist prozaiski un pat likumsakarīgi – klavieru un klarnetes spēli viņš apgūt sācis bērnībā, agrā jaunībā bijis dalībnieks dažādos rokmūzikas kolektīvos, aizrāvies ar tautas, elektronisko un laikmetīgo klasisko mūziku, kā arī piecus gadus strādājis par tehniķi dažādos filmēšanas laukumos. Iespējams, tieši pieredze kino ļāvusi Federiko apjaust skaņas un attēla mijiedarbības spēku un to pieradināt savā autormūzikā.

    Pirms gandrīz desmit gadiem viņš iepazinās ar ievērojamā tautieša Ludoviko Einaudi (Ludovico Einaudi) meitu Džesiku, ar kuru kopā muzicēja avangardiskā duetā ‘La Blanche Alchimie’, izdodot divus albumus un sniedzot koncertus Eiropā, Krievijā un ASV. Turpmākos gadus Federiko nopietni pievērsās filmu mūzikai, radot skaņas celiņus vairāku savu domubiedru īsfilmām, mākslas video un arī spēlfilmām. 2014. gadā beidzot klajā nāca viņa debijas solo albums ‘The Houseboat and the Moon’. Togad viņš paguva producēt un aranžēt arī Džesikas pirmo ierakstu ar segvārdu ‘J Moon’. Šī gada sākumā cienījamā izdevniecība ‘Berlin Classics’ laida klajā turpinājumu – F. Albanēzes otro albumu ‘The Blue Hour’.

    “Ir brīdis, kad pretmeti kļūst ļoti tuvi, gandrīz pieskaroties viens otram. Brīdis, kad joprojām ir gaišs, bet tumsa vēl neiestājas. Pasaule starp, kurā lietas ir neskaidras, aptuvenas un slīd ēnā [..],” par noskaņu, kuru centies atainot jaunākajā albumā, stāsta pats Federiko.

    Federiko Albanēze koncertā:

  7. GUAPO (Lielbritānija)

    GUAPO ir britu mūziķu kolektīvs, kas savā daiļradē pārskata robežas starp progresīvā un avangarda roka, trokšņu mūzikas un minimālisma žanriem. Bieži vienā elpas vilcienā GUAPO spēlētā ārkārtīgi piesātinātā mūzika tiek pielīdzināta kā “Magma”, “Boredoms”, “King Crimson” tā “Sun Ra” un Terija Railija (Terry Riley) mantojumam.

    Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem GUAPO sākās kā Deivida Smita (David J. Smith) bungu un basa duets kopā ar Metu Tompsonu (Matt Thompson). Nu, cauri gadiem un vismaz desmit studijas ierakstiem, GUAPO ir pazīstams kā britu eksperimentālās rokmūzikas smagsvaru kvartets. Bez pieminētā perkusionista D. Smita, GUAPO muzicē arī ģitārists Kavuss Torabi (Kavus Torabi), kurš pazīstams arī kā grupas “Gong” dalībnieks, taustiņinstrumentālists Emets Elvins (Emmett Elvin) no “Chrome Hoof” un basģitārists Džeimss Sedvardss (James Sedwards) – zināms gan kā “Chrome Hoof”, gan “Thurston Moore Baand” dalībnieks. Tiesa, retajās koncertuzstāšanās reizēs uz skatuves četrotnei mēdz pievienoties vēl vairāki mūziķi.

    “Maksimāls minimālisma meistardabs”. Tā par GUAPO pēdējo studijas albumu “Obscure Knowledge” izteicies žurnāls “Prog”.

    “Guapo” koncertā Ņujorkā:

  8. JANNE WESTERLUND (Somija)

    Janne Vesterlunds – pazīstams arī kā grupu “Circle” un “Pharaoh Overlord” ģitārists – jau vairākus gadus izpaužas arī kā solo mākslinieks. Viņa mūzikā hipnotiski jaucas amerikāņu tautas mūzikas minimālisms ar skandināvu melanholiju. Tiesa, Jannes mūzika ir tālu no bieži ērtajiem un pūkanajiem žanra radiniekiem. Tā ir raupja, atkailināta, bieži vien improvizēta un dažādiem skaņas eksperimentiem pakļauta. Pārsvarā muzicējot uz bandžo vai dulcimera, pavadot savu “zemes balsi”, Vesterlunds brutāli skaisti dzied par nāvi un cerību, mīlestību un ciešanām. Vienkārši un atkailināti.

    Bez tiem aptuveni 50 mūzikas ierakstiem, kuros Janne Vesterlunds līdz šim piedalījies, viņa bagāžā ir arī divi solo ieraksti – 2012. gadā izdotais debijas albums “Oran” un pagājušogad dienasgaismu ieraudzījušais “Marshland”.

    Video skaņdarbam “It Takes a Strong Jesus to Carry Me Home”:

  9. MATANA ROBERTS (ASV)

    Matana Robertsa ir plaši pazīstama ‘meistare ar visām rokām’ – komponiste, dažādu ansambļu dalībniece, saksofoniste, eksperimentētāja ar skaņu un jauktu mediju praktiķe. Ja arī kāds viņu atceras kā kvarteta ‘Sticks And Stones’ līderi no tūkstošgades sākuma, tad plašāks klausītāju loks, visticamāk, viņu iepazinis kopš Matana kļuva par daļu no Monreālas izdevniecības ‘Constellation Records’ saimes un pieteica savu līdz šim ambiciozāko projektu – divpadsmit sējumu ‘Coin Coin’ sēriju. Citiem vārdiem, “skaņas panorāmas audumu”, caur kuru māksliniece vēlas pētīt un citiem atklāt Amerikas radošo izteiksmes līdzekļu tradīciju, tās brīžam mistiskās saknes. Šajā darbā Matana padziļināti un patstāvīgi saista stāstniecību, vēsturi, kopienu un politiskās izpausmes ar improvizēto mūziku. Kopš 2011. gada ‘Constellation Records’ ir dokumentējuši un laiduši klajā pirmos trīs ‘Coin Coin’ sējumus.

    “Mākslinieciski esmu pilnībā nodevusies vienreizēja, dziļi personīga un empīriska skaņdarba radīšanai, kas cilvēkus uzrunātu un tiem atgādinātu par dažādajiem dzīves līkločiem, iedrošinātu stāties pretim, izteikties, neskatoties uz intelektuālas klasifikācijas katram piekārtajām birkām. Manā ideālajā pasaulē ideja par “atšķirību” ir vien mūsdienu ekonomiskās plaisas un elitāras intelektuāļu hierarhijas vajadzībām radīta ilūzija. Mana mūža apņemšanās ir ar savu radošo darbību tam spītēt,” par savu grandiozo ieceri stāsta pati Matana.

    Audiovizuālā priekšnesumā Durbes luterāņu baznīcā Matana Robertsa prezentēs ‘Coin Coin’ sērijas trešo izdevumu, kam dots nosaukums ‘river run thee’, un kuru veido balss, saksofona un dažādu skaņas cilpu saspēle, kuru papildina video projekcijas.

    Video skaņdarbam “Mississippi Moonchile”:

  10. NORTHERN C (Latvija)

    NORTHERN C ir divu domubiedru – Matīsa Runtuļa, kurš pazīstams arī kā solo mākslinieks ar skatuves vārdu “Mr. Myster”, un Miķeļa Putniņa, indie pop trio “Ezeri” dalībnieks – izveidots elektroniskās un elektroakustiskās mūzikas projekts. Lai arī elektroniskā šodien bieži tiek asociēta ar datorā producētu mūziku, Matīss un Miķelis cenšas izmantot dažādas tehniskās un instrumentu iespējas – ģitāras, sintezatorus, analogo bungu mašīnu, akustiskās bungas… Savu un īpašu šarmu mūzikai piešķir eksperimenti ar balsīm.

    Koncertos duetam parasti pievienojas dziedātāja Elza Rozentāle, ģitārists un arī dziedātājs Andris Strazds, perkusionists un taustiņnieks Matīss Repsis un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. Neatņemama NORTHERN C koncertu sastāvdaļa ir Friča Kalveļa veidotās videoprojekcijas.

    Skaņdarba “Water Drink” koncerta versija:

  11. OLGA BELL (ASV/ Krievija)

    Olga Bella ir Maskavā dzimusi, Aļaskā augusi un šobrīd Bruklinā dzīvojoša komponiste un producente. Īpaši talantīga pianiste jau bērnībā un tīņa gados, pirms pārvākšanās uz dzīvi Ņujorkā Olga absolvējusi Jaunanglijas konservatoriju. Metropolē mūziķe pievērsās elektroniskās mūzikas kompozīcijai un dziesmu sacerēšanai. 2014. gadā izdevniecības “New Amsterdam Records” paspārnē klajā nāca kritķu un klausītāju augstu novērtētais albums “Krai”, kurā atrodamas meistarīgi un orķestrāli aranžēti skaņdarbi ar tekstiem krievu valodā, kas veltīti dažādiem apgabaliem Olgas dzimtajā Krievijā.

    Pavisam citāds ir šī gada pavasarīg izdevniecības “One Little Indian” paspārnē klajā nākušais mūziķes albums “Tempo”. “Šis albums ir, pirmkārt, ķermenim. Tikai pēc tam – prātam,” sacījusi pati O. Bella. “Sāku, domājot par katras dziesmas tempu, ieklausoties vien metronomā, jūtot to iedarbojamies uz ķermeni, uz dienas ritmu, laikapstākļiem, dienasgaismu. Spraigajās dienās es klausījos vismaz 20 gadus senu klubu mūziku, rimtajās dienās – augrīno Rietumkrasta hiphopu un “Portishead”, jo, par spīti savam lēnumam, nedaudzajiem sitieniem minūtē, šie ieraksti atstāj ārkārtīgi uzlādētu un neatvairāmu iespaidu.”

    “Savāds un kaprīzs popmūzikas mutants ar vienādojumā ietvertu visnejaušāko nejaušību,” par jaunākā albuma singlu “Randomness” izteicies portāls “Pitchfork”, piešķirot tam arī “Best New Track” titulu.

    Olga Bella rada deju mūziku arī kopā ar britu mūziķi Tomu Veku (Tom Vek), darbojas duetā “Nothankyou” un savulaik spēlējusi taustiņus un dziedājusi grupās “Chairlift” un “Dirty Projectors”. Durbē gaidāmais būs Olgas pirmais un vienīgais koncerts Baltijas valstīs.

    Video skaņdarbam “Randomness”:

  12. ORSON HENTSCHEL (Vācija)

    Orsons Henšels ir komponists un producents no Diseldorfas pilsētas Vācijā. Lai arī jau agrā bērnībā sācis apgūt klavierspēli, Orsons šobrīd plašāk pazīstams kā elektroniskās, eksperimentālās un kino mūzikas komponists. Viņa šī gada klajā nākušais debijas albums ‘Feed The Tape’ ir cieņpilns reveranss klasiskajam minimālismam, īpaši – Stīva Reiha (Steve Reich) paņēmieniem kompozīcijā. Arī Henšels izmanto fāžu mainību, skaņas cilpas un imitāciju. Tiesa, visas šīs metodes drīzāk kalpo par mūzikas rakstura, stila iezīmēm nevis otrādi, mūzikai pakārtojoties šiem tehniskajiem paņēmieniem. Skaņas cilpa, kas bieži ir Orsona skaņdarbu sākuma un izejas punkts, viņa mūzikā kļūst par nepārtrauktās skaņas augsni, kurā dīgt harmonijām un melodijai. Mākslinieks nesāk vis ar muzikālu ideju, bet gan meklē piemērotu skaņu. Filmu skaņu celiņos, citos mūzikas ierakstos, internetā, skaņu datu bāzēs un citviet. Kopš mūzikas zinātnes studijām Vīnē un Drēzdenē Henšelu aizrauj arī Viduslaiku polifoniskā vokālā mūzika, uz kuru viņš atsaucas arī savā daiļradē.

    O. Henšels pats vairās sevi dēvēt par laikmetīgās mūzikas komponistu, labprātāk pieskaitot sevi multimediju mākslinieku saimei. Savos priekšnesumos, kuros talkā nāk bundzinieks Lūkass Baumgarts (Lukas Baumgart), Henšels izmanto gaismu, video projekciju un dūmakas saspēli. Rezultāts ir ne vien dzirdams, bet arī jūtams. Ar acīm un ķermeni. Tāds arī ir Orsona Henšela mērķis – vest klausītājus stundu ilgā ceļojumā, pārbaudot to izturības robežas.

    Video skaņdarbam “Noise of the Light”:

  13. PUULUUP (Igaunija)

    Neozombiepostfolk. Tā sevi vienā saliktenī raksturo igaņu duets “Puuluup”. Marko Veisons (Marko Veisson) un Ramo Teders (Ramo Teder), kurš pazīstams arī ar skatuves vārdu “Pastacas” un koncertu festivālā “Zemlika” jau sniedzis tālajā 2011. gadā, muzicē uz hīukannelēm, to zirgu saru stīgu radītās vibrācijas vadot caur dažādām efektu ierīcēm. Savdabīgs lociņa pielietojums, bungošana ar pirkstiem pa instrumenta korpusu, elektroniski pastiprināta atbalss, klakšķi, čīksti un sprakšķi – tas viss dzirdams “Puuluup” mūzikā, vienlaikus atklājot un nepazaudējot instrumentu dabīgo skanējumu.

    Hīukannele ir ar lociņu spēlējams liras paveids, kas kopš agrīnajiem viduslaikiem pazīstama Ziemeļeiropā, un kuru līdz pat 20. gadsmita sākumam muzicēšanā izmantoja Igaunijas rietumu salu iemītnieki. Marko un Ramo ar savām hīukannelēm muzicējot rotaļājas, uz tām jaucot un izspēlējot dažādas muzikālās tradīcijas. “Puuluup” mūzikai piemīt te dejojams ritms, te šausmu filmas skaņu celiņam raksturīgs baisums. Kā saka paši mūziķi, viņi iespaidojas no Vormsi salā pavadītajām naktīm, no tramvajiem novembrī, no iemīlējušamies narkomāniem, no Odesas noziedzniekiem, no Antonio Vivaldi.

    “Puuluup” ir visai jauna apvienība. Savu pirmo koncertu abi nospēlēja 2014. gadā, kad Igaunijas Tautas mūzikas centrs viņus nominēja kā labākos jaunpienācējus, bet pagājušogad – jau kā labāko neofolka grupu. Piedzīvoti koncerti gan Vīlandes folkmūzikas festivālā, gan Tallinas mūzikas nedēļā, gan citviet pašu mājās, Somijā, Ungārijā un Lietuvā. Koncerts Durbē būs “Puuluup” pirmā vizīte Latvijā.

    “Puuluup” uzstājas Igaunijas televīzijā ar skaņdarbu “"Süüta mu lumi":

  14. RANA (Lietuva)

    Ansambli “Rana” veido četri draugi, kuri muzicējot izpilda lietuviešu tautasdziesmas un lūko reinterpretēt senākās no tām. Vārds “rana” sanskritā nozīmē “čuksti dieviem un dievietēm”. Tas ir atrodams vairākās lietuviešu tautasdziesmās, lai arī nenozīmē neko šodienas lietuviešu valodā. Vārda nozīme sanskritā palīdz labāk saprast tautasdziesmu un tautas mūzikas būtību. Ansamblis “Rana” sev nosprauduši uzdevumu – sev un saviem klausītājiem atklāt tautas mūzikās ietvertos noslēpumus.

    2013. gadā “Rana” sākās kā duets, taču kopš šī gada tas kļuvis divkārt plašāks. Kvartets regulāri uzstājas dažādos festivālos Lietuvā (“Mėnuo Juodaragis”, “Kilkim žaibu” u. c.), kā arī citviet. Festivāla “IGF folk karavan 2015” ietvaros koncertējot izbraukātas arī Portugāle, Spānija, Francija un Itālija.

    “Rana” dabā:

  15. SCHNELLERTOLLERMEIER (Šveice)

    SCHNELLERTOLLERMEIER spēlē bezkompromisu mūziku – no brīvas improvizācijas līdz hardcore džezam, uz moderno kompozīciju un atpakaļ pie raupjas rokmūzikas. Noliedzot žanru robežas, trio ar instrumentālu spēku sirdīm kustināt galvas.

    Visspilgtāk mūziķu ideja par grupu, kas izklausās kā nedalāms ‘organisms’ un kurā katram elementam ir sava nozīme un skaidrs uzdevums, atklājas SCHNELLERTOLLERMEIER jaunākajā albumā ‘X’. Ierastajām instrumentu lomām tajā piešķirta milzu brīvība. Klausītāju jau ar pirmajām titulskaņdarba taktīm pārņem ierakstā ietvertā enerģija, kas savā spēkā ir reizē sprādzienbīstama un dziļa.

    Pēc vairākam turnejām Eiropā un Krievijā un jau minētā albuma izdošanas cienījamā leibla ‘Cuneiform Records’ paspārnē, basģitārists Andī (Andi Schnellmann), ģitārists Manuels (Manuel Toller) un bundzinieks Dāvids (David Meier) ar pirmo un vienīgo SCHNELLERTOLLERMEIER koncertu Latvijā pie mums viesosies 28. oktobrī!

    “Schnellertollermeier” koncertā:

  16. TAUTUMEITAS (Latvija)

    Grupas “Tautumeitas” mūziku veido sešas balsis un seši roku pāri. Tie pieder latviešu meitenēm, kuras tic, ka mūzika dara pasauli labāku.

    Sevišķi tuva dalībniecēm ir tradicionālā dziedāšana, īpaši daudzbalsība. Īpatnējā balsu saskaņa sniedz baudījumu ne tikai klausītājiem, bet arī pašām dziedātājām.

    Lai tradicionālo mūziku parādītu savā redzējumā un vēstītu par to, ko domā un jūt mūsdienu tautu meita, dalībnieces ņem palīgā dažādus instrumentus. Lielākā daļa no grupas “Tautumeitas” dalībniecēm apguvušas etnomuzikoloģiju, tāpēc mūzikā dzirdami motīvi no dažādu pasaules tautu mūzikas.

    Tembrāla daudzveidība, svaigi risinājumi un laba gaume veido grupas īpašo skanējumu.

    “Aņņeite”:

  17. TIGUE (ASV)

    Kā mūziķi sevi dēvē paši – powerhouse perkusiju trio – “TIGUE” no Bruklinas ir pa pusei jaunās mūzikas ansamblis, pa pusei ārtroka grupa. Pagājušā gada novembrī izdevniecības “New Amsterdam Records” klajā laistajā trijotnes debijas albumā “Peaks” dzirdam kā minimālisma pionieru tā ārtroka leģendu iedvesmotu mūziku, kas faktiski nepakļaujas kategorizācijai. Kā nu ne, bez trio dalībniekiem Meta Evansa (Matt Evans), Eimijas Garapičas (Amy Garapic) un Kārsona Mūdija (Carson Moody) tajā dzirdami arī grupu “Yo La Tengo”, “Oneida” un “Ex Models” dalībnieki.

    Dzimuši un auguši Ohaio, bet nu uz dzīvi apmetušies Bruklinā, mūziķi pie savas un citu komponētas mūzikas interpretācijām kopā cītīgi strādā jau kopš studiju laika, teju desmit gadus. 2012. gads tiek uzstkatīts par brīdi, kad triju kopīgā aizraušanās ar laikmetīgo eklektiku, populāro mūziku un avangardu oficiāli noformējās ansamblī “TIGUE”.

    “Tēlains, no visa cita atšķirīgs, hipnotizējošs un vienlaikus kinētisks neatkarīgās klasiskās, minimālisma, post-rock un trokšņu mūzikas sajaukums,” savulaik kategorizēt centies “New York Music Daily”. Ja tas ko paskaidro – lai būtu!

    “TIGUE” koncerts un perkusiju meistarklase festivālā “Zemlika” iespējama, pateicoties ASV vēstniecības Latvijā atbalstam.

    “TIGUE” koncertā šī gada “Ecstatic Music Festival” Ņujorkā:


it's time to create
some sections